25.novembra diena VEF Kultūras pilī ir rosīga. Tā pilna maziem mirkļiem, kam pieķerties un ko nelaist vaļā.
Pa kāpnēm skrien jauns puisis, tikko beidzis mēģinājumu uz skatuves. Straujā līkumā uz kāpnēm viņš nopakaļ savai deju partnerei saka: “Bet te taču uz skatuves nemaz nevar nesmaidīt, vienalga, kurā rindā Tu dejo! Mēs tomēr esam uz VEF Kultūras pils lielās skatuves!!”. Pie sevis nosmeju, šķiet, ka te tik bieži būts, ka zinu katru kulisēs esošo putekli un katru prožektora leņķi. Bet, ja tā padomā, es labi atceros arī savu pirmo sajūtu, dejojot tieši te.Un patiešām. Nav pārāk mazas vai pārāk lielas skatuves, ja vien Tev ir ko teikt, uz tās uzkāpjot. Tā arī Uldis vienmēr teicis – uz skatuves jāiet tad, kad ir ko pateikt. Un, lai arī kādi stāsti būtu līdzpaņemti vai sirdīs loloti katram no dejotājiem, kas kāpa uz skatuves koncertā “Sveiks, Māksliniek!”, tie visi bija īsti, no sirds. Pilni siltu sajūtu, piedzīvojumu un kaut kā, kas piemita tikai mūsu Uldim. Īsta dzīvesprieka!
Gaisā jūtama viegla matu lakas migliņa, pie spoguļa sprādžu bardaks, visur lentes, krāsainas zeķes, apakšsvārku mākonīši. Puiši viens otru drusku pazobo par to, kuras krāsas lakatiņam tad te tagad jābūt uzsietam. Ir, ir laiks iet gatavoties dejai. Uzmet aci pāri ģērbtuvei – aha, mans partneris arī jau gatavs. Ejam pa kāpnēm, kāda cita kolektīva dejotājs laipni pietur durvis uz aizkulisēm, kamēr visi saejam aizskatuves tumsiņā. Tā, atrodu savu iziešanas vietu. Mīņājos, piecreiz palūkoju, vai pastala sasieta gana stingri. Labi, viss, tūliņ jāsāk! Paceļu acis un man pretī spīd viens drusku delverīgs acu pāris. Sasmaidāmies. Sākās stabulītes skaņas, izdejojam ar polciņām ārā, noleciens, piesitu kājas, paceļu galvu skatītājos un no visas sirds saku divus vārdus, kas šajā vakarā skan tā, kā nekad nav skanējuši –
‘VĀVERU
POLKA’
Nez, man tikai tā liekas – šodien katrs smaids šeit šķiet divtik silts. Katrs skatuves joks liekas divtik smieklīgs! Un šodien ārkārtīgi svinīga sajūta ir ne tikai kāpjot uz skatuves, bet arī – kad eju nost no tās. Jo es zinu, ka visriņķī man ir savējie. Nē, mēs nedejojam vienā kolektīvā. Bet tik un tā jūtam vienu – mums te ir jābūt, jo mums tas ir svarīgi.
Noplivinās mana partnera roka apmetnī, es kulisēs klusiņām ieslēdzu savu “Kurzemes” lampiņu. Tūliņ, tūliņ sākies pēdējā deja šajā koncertā. Un šķiet, ka kaut kā Tu vienlaikus jūties ārkārtīgi priecīgs un arī nedaudz skumjš. Šis tomēr bija kas vairāk par koncertu.
“Kurzeme” tiek nodejota vienā elpas vilcienā. Mirgo siltās gaismiņas meiteņu rokās, puišu staltie stāvi tās sargā ar tādu spēku un vienlaikus maigumu, kādu tikai Uldis mācēja iemācīt. Tāpēc “Kurzeme” allaž mums būs mīļa. Pēdējie griezieni un viss. Šis piedzīvojums ir izdejots. Klusām atkāpjamies, saejam nelielā bariņā, lūkojamies uz ekrānu un tur viņš ir – māj mums no paša spilgtākā mākoņa maliņas. Un mēs viņam. Mājam un solāmies vienmēr, vienmēr turpināties.
VEF Kultūras pils izdzīvoja Uldi. Tā izdzīvoja Uldi katrā dejā un dejotājos, kas kāpa uz skatuves. Tā izdzīvoja Uldi katrā starpbrīža sarunā kultūra spils foajē, kurā satikās visu laiku dejas mīļi, kas allaž cienījuši Ulda darbu. Tā izdzīvoja Uldi katrā kolektīvā kas izkrāšņoja šo dienu – KALVĒ, DANCĪ, OGRĒ, DIŽDANCĪ, RITENĪTĪ, VIDZEMĒ un visu paaudžu VEKTORĀ. Un katrā sirdī, kas bija atnākusi, lai vienkārši būtu kopā tā, kā Uldis allaž to bija gribējis.
Skaistus koncerta brīžus iespējams aplūkot galerijā un ielūkoties nelielā LTV veidotā sižetā
Tāpat, tiem, kas Uldi vēlas iepazīt arvien jaunās krāsās, atgādinām, ka arvien tirgošanās pieejama Ulda Šteina un Birigitas Čikstes rakstītā grāmata “DEJAS INŽENIERIS”. Sīkāk par to lūko šeit!
No sirds pateicamies katram, kas šo koncertu atbalstījis, īpaši- RĪGAS ROMEI un RĪGAS TEHNISKAJAI UNIVERSITĀTEI.
Koncertu rīkoja biedrība “VEKTORS”