Uldis un viņa dienasgrāmatas

Uldis un viņa dienasgrāmatas

 

 

Mūsu draugi – Tartu Universitātes Tautas deju ansamblis – ar mums sazinājās, atsūtot video ziņu no 1965. gada viņu rīkotās balles ar jautājumu, varbūt Uldis ko atceras…

/Igaunijas Nacionālā filmu arhīvu kolekcijas, arhīvs Nr. 360 (Tartu Universitāte) ieraksts Nr. 6909./

… un nav jau divu domu – Uldim tikai jāatrod īstā gada grāmata un viss ataust atmiņā, jo pierakstīts it viss līdz sīkākajai detaļai! 📖

No U.Šteina atmiņām:
Ar Tartu Universitātes Tautas deju ansambli un viņu vadītāju Helju Mikkel es pirmo reiz iepazinos, kad es vēl dejoju TDA “Dancis” un 1956. gadā notika pirmais Gaudeamus. Tie bija Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki, kas notiek joprojām. To galvenā iniciatore togad bija Helju Mikkel, un tā es esmu bijis klāt praktiski gandrīz visos studentu dziesmu un deju svētkos. Tāpēc arī varu teikt, ka, manuprāt, nekur tie svētki nav bijuši tik forši kā Tartu! Tur bija arī jubileja, kad studentu svētkiem bija 50 un daudz kopīgas balles ir bijušas, viss vienmēr līmenī.
Pēc tam, 50.-60. gados es biju uz visiem deju kolektīvu vadītāju semināriem, kas notika Igaunijā. Tanī laikā bija tāda forša kārtība – kad notika semināri Latvijā, Lietuvā vai Igaunijā, citu Baltijas valstu deju kolektīvu vadītājus arī aicināja piedalīties un mācīties dejas. Igaunijā es praktiski esmu bijis uz visiem semināriem tanī laikā, tā mēs tās igauņu dejas arī sākām dejot un tika uzskatīts, ka no Latvijas vadītājiem es vislabāk zinu igauņu dejas, jo uz tiem semināriem braukājot, es ar laiku vienkārši samācījos. Protams, arī leišu dejas mācījāmies, bet tās mēs ne tik daudz dejojām. Igauņiem pats galvenais vadītājs tolaik bija Ullo Toomi.

Kad mēs ar Vektoru sākām braukt uz tiem svētkiem, tas jau bija pēc 60. gada, neatceros, kurā reizē, es redzēju vienu igauņu deju – “Otsapandjatse” (latviski tas nozīmē – liksim kopā galus). Šo deju mācīja Helju Mikkel un es uzaicināju Helju uz Rīgu (kopā ar savu asistentu Kristjan Torop) lai to deju iemāca arī Vektoram. 5. septembrī Helju un Kristjan atbrauca uz Rīgu un iemācīja mums trīs dejas – “Otsapandjatse”, “Vectētiņa polka” (“Vanaisa polka” ) un “Jaungada āzis”. Trešā bija interesanta ar to, ka tai pavadījumu dziedāja vīru koris, bez neviena instrumenta. Savukārt “Otsapandjatse” ir Setu novada deja, tādā īpatnējā manierē dejojama, mēs 1965. gadā to deju uzlikām, iekļāvām savā repertuārā un nodejojām daudzus desmitus gadu, līdz pat šim gadsimtam. Tiešām likām visās ārzemju programmās iekšā, esam izdancojušies pa visu Eiropu. Un no visām mūsu ārzemju koncertprogrammām 2 dejas izpelnījās īpašu uzmanību – viena ir šī igauņu deja “Otsapandjatse” un otra ir latviešu “Sārabumbals”. Un rakstīja par tām apmēram tā – tautas deju klasika, tautas deju ideāls, tā maniere tieši.
Ar “Otsapandjatse” vēl bija tāds interesants gadījums, neatceros kurā gadā, bet Tallinā bija Baltijas Republiku tautas deju ansambļu salidojums, tādi tajā laikā regulāri notika visās republikās un vienā no tādiem salidojumiem mēs bijām Tallinā. Vektoram bija koncertprogramma Estonijas teātrī, savukārt iepriekšējā dienā mēs skatījāmies igauņu koncertu, kur to pašu deju “Otsapandjatse” dejoja Tartu Universitātes ansamblis. Mums noskatoties likās, ka Vektoram tomēr tas numurs izskatās efektīgāk, protams, precizējām ko un kā labāk vajag izdejot, baigi satrenējāmies un tad, tā, kā Latvijas delegācijai vajadzēja dejot vienu igauņu deju, šo deju uzticēja dejot Vektoram. Presē pēc tam rakstīja – visa “Estonia” zāle cēlās kājās, aplaudēja, raudāja! Vektors nodejoja divas reizes, atkal atkārtojās mežonīgas ovācijas. Dabīgi, mums tāds emocionāls pacēlums, tāpēc bez brīdinājuma sākām dejot vēl vienu Mikkel deju “Vanaisa polka” (latviski “Vectetiņa polka”). Tā bija kolosāla pieredze.
Arī ar vadītājiem man ļoti tuvas un labas attiecības bija, U.Toomi, H. Mikkel un citi, visi kā viens pēc tā numura teica, ka salidojuma favorīti viennozīmīgi šoreiz bijuši latvieši.
Tā faktiski ir tā mūsu vēsture principā, kā Vektors sāka dejot igauņu dejas un kā mēs sadraudzējāmies ar Tartu Universitātes kolektīvu.

Uldis savā rūpīgajā manierē pierakstījis visu – katru deju, katru koncertu, ko Vektors izdejojis,  deju sastāvus, dejotājus, kuri ir vai nav bijuši uz mēģinājumiem. Vēsturiskajos pierakstos skaidri redzams –  Vektors šo zīmīgo igauņu kāzu deju laika posmā no 1965-1968. gadam nodejojis 18 reizes!
Visbeidzot Ulda saucamajā žurnālā atrodam arī video redzamo notikuma ierakstu:

1965. gada 25.-26. decembris – koncertbrauciens uz Tartu. Koncerts notika Tartu Lauksaimniecības akadēmijā.

Uldis ir ļoti priecīgs un pateicīgs par iespēju gremdēties atmiņās. Un jo īpaši patīkami atsaukt atmiņā studentu svētku priekus zinot, ka 2022.gadā atkal tiksimies “Gaudeamus”!

 

 

Es miera dzīves nepazīstu kopš sapinos ar Vektoru!

 

 

Nāc uz Vektoru!

Gribi pievienoties miera dzīves nezinātājiem? Atbildes uz jautājumiem meklē šeit