Guli līdz pusdienlaikam – sauļojies līdz vakaram – svini līdz rītam

Guli līdz pusdienlaikam – sauļojies līdz vakaram – svini līdz rītam

Mums šogad tāds citādāks sezonas sākums. Ne ierastajā Ķīpsalas koloniādē. Pavisam tālu no turienes. Albānijā.
Bijām Balkānos.

Ja godīgi, nevar jau tā īsti nemaz uzrakstīt, kā mums gāja. Nāc uz Vektoru, uzzināsi, ha! Nu vai arī, paskaties bildes, piesēdies pie radiatora, uzliec jūras viļņu šalkoņu, un 3 dažādas vasaras popsīgās dziesmas vienlaicīgi (jā, tā bija) UN aizver acis. Tad, varbūt tad Tu sajutīsi 1/357 daļu no tā, ko sajutām mēs.

Ko dara Vektors, kad autobusā galīgi nav, ko darīt? Esi kādreiz spēlējis “Bobsleju”? Nu to, kur visi ieskrienās sēdvietās, un tad lec autobusa ejā, sasēžas bobā un tad griež pa labi un pa kreisi un brauc augšā un lejā. Un vēl ar galveno treneri Broku. Nopietni, neesi? Neticami. Nu labi, tad jau par Draudzības apli varbūt nemaz nav vērts stāstīt. Visādā ziņā, tas turpceļš pagāja kaut kā diezgan ātri. Pieturējām Krakovā, Belgradā. Atpūsties no atpūtas taču arī drusku vajag.

Duresā ieradāmies rīta pusē, kā reiz uz brokastīm. Lēnām iekārtojāmies Albānijas viesnīcā. Ar visām tās pilnībām un nepilnībām. Bet skaisti, protams. Blakus liels baseins, un vēl 2 m uz priekšu arī pludmale un jūra. Un laiks kā jūra – daudz!

Lai pārāk nekārdinātu, neizplūdīsim garos tekstos par to, cik saulaini, silti un forši ir gulēt pie ūdens, kad nekas nav jādara. Bet ne jau izklaidēties mēs braucām. Dejot taču! To arī izdarījām. Pirmo koncertu aizvadījām Duresas centrā, jau primajā vakarā pēc ierašanās! Uz marmora seguma, naksnīgajās pilsētas gaismās, priecīgo albāņu skatienu pavadīti nodejojām sagatavoto repertuāru. Otrs koncerts notika nākamajā vakarā. Pavisam ērtā vietā mums – starp viesnīcu un baseinu! Negribas lielīties, bet organizatoriem tā patika, ka viņi gribēja, lai dejojam vēl, vienalga ko. Nekas, ka nav īstais sastāvs, nekas, ka dažādi tērpi. Bet lieli mākslinieki tā nevar.

Pēc diviem koncertiem turpinājām stingro “guli līdz pusdienlaikam – sauļojies līdz vakaram – svini līdz rītam” režīmu. Ieguvām ārkārtīgi draudzīgu albāņu draugu, bankas darbinieku, kurš strādā tik fantastiskā bankā, ka katru dienu, vakaru un nakti viņš priecīgs pārvietojās pa viesnīcas teritoriju un periodiski iefiltrējās mūsu kompānijā. Secinājums viens – mums arī derētu attīstīt bankas, kurās darbi notiek paši no sevis. Ak jā, vēl viņam bija vājība pret mūsu latviešu īslaicīgajiem tetovējumiem – dažus tādus uzdāvinājām!

Kas nav aizslēgts, tur drīkst iet. Ar šādu devīzi mēs laiku pa laikam devāmies uz viesnīcas jumtu – skatīties saulrietus, zvaigznes un pilsētu. Pēdējā rītā izeja uz augšu nezin kāpec bija slēgta.

Atpakaļ ceļš nebija nekāds parastais. Iepazinām Melnkalni. Nedaudz staigājot, daudz braucot ar atpūtas kuģīti un vēl drusku caur niršanas brillēm. Ūdens kā piens, pavisam nopietni. Noslēgumā dienu pavadījām Vīnē.

Laimīgi, saguruši, nosauļojušies un atpūtušies esam gatavi jaunajai jubilejas sezonai! Nu tad, lai mums izdodas!

P.S. Bildes šajā galerijā ir tapušas ar ne-profesionāliem foto aparātiem.

Bildes no pasākuma vari apskatīt te

Es miera dzīves nepazīstu kopš sapinos ar Vektoru!

Nāc uz Vektoru!

Gribi pievienoties miera dzīves nezinātājiem? Atbildes uz jautājumiem meklē šeit